skrapšķēt
skrapšķēt parasti 3. pers., skrapšķ, pag. skrapšķēja
skrapšēt parasti 3. pers., skrapš, pag. skrapšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīga, asu, samērā skaļu troksni (piemēram, par ko cietu, kas saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts, arī par dzīvnieku nagiem, kas saskaras ar ko cietu). Atskanēt šādam troksnim; skrapstēt.
PiemēriZem kājām skrapšķ sadauzītie stikli..
- Zem kājām skrapšķ sadauzītie stikli..
- Zobos skrapšķ saceptas gaļas gabaliņi.
- Adāms patlaban, kāli nomizojis, ēd, ka zobi vien skrapš..
- Dīriķis satrūcies redzēja, ka dzīvnieks [suns].. pieskrien pie redeļu kāpnēm un sāk pa tām rausties augšup. Nagi slīdēja un skrapšķēja uz kāpņu šķēršļiem..
Avoti: 7-1. sējums