skrapstēt
skrapstēt parasti 3. pers., skrapst, pag. skrapstēja; intrans.
Radīt īslaicīgu, asu, samērā skaļu troksni (piemēram, par ko cietu, kas saskaras ar ko vai tiek spiests, liekts, lauzts, arī par dzīvnieku nagiem, kas saskaras ar ko cietu). Atskanēt šādam troksnim. Skrapšķēt.
PiemēriZari skrapst zem kājām.
- Zari skrapst zem kājām.
- Viegli skrapst rakstāmspalva.
- Akmeņu visur papilnam, lāpsta rokot skrapst vien..
- ..rūtīs sausi skrapst, cērtas un grabinās graudams sniegs.
- ..naktīs sals vēl pievilka un atkusušās ūdens peļķes apvizēja ar plānu ledu... Zem soļiem tāds ledus skrapstēdams lūza..
- Taksis piecēlās.. Nadziņiem pret grīdu skrapstot, viņš piečāpoja tuvāk..
Avoti: 7-1. sējums