slāt
slāt slāju, slāj, slāj, pag. slāju; intrans.; sar.
1.Lempīgi, kājas velkot, iet.
PiemēriKrituma kalnā viņš sastapa Zeltiņu Jāni. Garš un lempīgs [lempīgs], kaklu kā dzērve sastiepis, slēja pretī, vīzēm sabraukto granti ardams..
- Krituma kalnā viņš sastapa Zeltiņu Jāni. Garš un lempīgs [lempīgs], kaklu kā dzērve sastiepis, slēja pretī, vīzēm sabraukto granti ardams..
- ..kam gan gribas aplaudēt tiem grīļīgiem puišiem [sportistiem], kuri, šķiet, pie pirmās spirgtās vēja pūsmas apgāzīsies.. Katrs savā solī, sakumpuši kā večuki, slāj aiz tiesneša, kurš vienīgais soļo braši..
- Viņi slāja pa mijkrēšļaino ielu, kājas ik pa brīdim ķērās te aiz ietves malas, te aiz ūdens izskalota bruģakmens. Tumsa biezēja strauji.
- pārn. Tumsa sakumpuši, līka Negribīgi projām slāj.
1.1.Iet smagiem soļiem (par dzīvniekiem).
PiemēriPa ieliņu [Ceilonā] uz okeāna pusi lēni, prātīgi slāj pieci milzīgi ziloņi. Tie nostrādājušies, smagus baļķus pārvietodami..
- Pa ieliņu [Ceilonā] uz okeāna pusi lēni, prātīgi slāj pieci milzīgi ziloņi. Tie nostrādājušies, smagus baļķus pārvietodami..
Avoti: 7-1. sējums