slaukāms
slaukāms -ais; s. -a, -ā
1.Divd. → slaucīt.
2.parasti ar not. galotni. Tāds, ko lieto (kā) slaucīšanai.
PiemēriAr slotu un putekļu slaukāmo lupatu atnākusi, Katrīna izrunājās, iztaujājās velti.
2.1.lietv. nozīmē: slaukāmais, -ā, v.; sar. Tas, ko lieto (kā) slaucīšanai. Slauķis.
PiemēriAtstājot dzīvokli, Leinasars joka dēļ bija nolicis slēdzeni zem kāju slaukāmā.
Stabili vārdu savienojumiKāju slaukāmais (arī slauķis).
Avoti: 7-1. sējums