Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
slaucīt
slaucīt slauķu, slauki, slauka, pag. slaucīju; trans.
1.Virzot (pa ko), piemēram, auduma gabalu, kādu rīku, arī roku, panākt, ka (tas) kļūst sauss vai sausāks.
PiemēriSlaucīt nolijušo galdu.
1.1.Šādā veidā panākt, ka (šķidrums) tiek uzsūkts, arī novirzīts (no kā).
PiemēriSlaucīt lietus lāses no loga.
2.Virzot (pa ko), piemēram, kādu rīku, auduma gabalu, vākt kopā netīrumus (no tā). Šādā veidā tīrīt (telpu, platību, tās daļu).
PiemēriSlaucīt galdu pēc pusdienām.
2.1.Virzot (pa ko), piemēram, kādu rīku, auduma gabalu, vāki kopā (netīrumus no tā).
PiemēriSlaucīt istabā putekļus.
2.2.Virzot (apautas vai kailas kājas) pa ko, piemēram, pa kājslauķi, tīrīt (apavus, kājas).
Piemēri..Frickalns mierīgi slaucīja zālē apputējušās sandales.
2.3.pārn. Ārdīt, graut un virzīt nost, projām.
PiemēriLīdzinādami vietas jaunajiem namiem.., celtnieki slaucīja prom simtgadīgus narneļus, ka prauli vien šķīda.
Avoti: 7-1. sējums