slapstīties
slapstīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; reti
1.Dzīvot, uzturēties (kur) slepus (parasti ilgāku laiku, arī dažādās vietās). Arī bēguļot.
Piemēri..varonīgais karavīrs bija spiests piecpadsmit gadus slapstīties un noslēpt savu īsto vārdu.
- ..varonīgais karavīrs bija spiests piecpadsmit gadus slapstīties un noslēpt savu īsto vārdu.
- «To vien neminēju, kur tagad atrodies, tikai tā... noprast liku, ka dzīvs vēl esi, varbūt kaut kur pa mežiem slapsties.»
- Daudzi aizbēga [no iesaukšanas] mežos un slapstījās pa purviem un tālajām pļavām..
- ..Ķipānu un matrozi, ar kuru viņš kopā slapstījās ienaidnieka aizmugurē, kādā mežmalā pārsteidza hitlerieši.
1.1.Vairīties (no kā), slēpties.
PiemēriViņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jautrajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.
- Viņš saģērbās un pa ganu ceļu, slapstīdamies no jautrajiem Jāņu bērniem, iemanījās Melnajā silā.
- ..pa Valmieras ielām kāds iesirms vīrs dzenāja mazākos puikas, kuri pulciņos slapstījās aiz šķērsieliņu stūriem..
- Malda iegāja pie vājinieka pirmā, es kautrīgi slapstījos aiz viņas šaurajiem pleciem.
- pārn. Īdēdams mājas korē lauzās vējš, slapstījās gar logiem kā klaidonis.
1.2.Vairoties, slēpjoties klaiņot (par dzīvniekiem).
Piemēri..Sātans [suns] bija un palika tikpat kā ūdenī iekritis, nekādas zīmes neliecināja, ka suns slapstītos apkārt cilvēka tuvumā.
- ..Sātans [suns] bija un palika tikpat kā ūdenī iekritis, nekādas zīmes neliecināja, ka suns slapstītos apkārt cilvēka tuvumā.
Avoti: 7-1. sējums