smīnēt
smīnēt smīnu, smīni, smīn, pag. smīnēju; intrans.
1.Radīt sejas daļās (lūpās, vaigos) smaidam līdzīgas kustības, izteiksmi, ko izraisa nicinoša, noraidoša attieksme pret ko.
Piemēri«Kas nu par orķestri! Kapu muzikanti!» smīnēja Viktors Klētnieks.
- «Kas nu par orķestri! Kapu muzikanti!» smīnēja Viktors Klētnieks.
- Emīlija Rone, indīgi smīnēdama, jau vēra vaļā muti, lai pasacītu kaut ko ārkārtīgi spīvu un iznīcinošu..
- ..Andrs, ļauni smīnēdams, skatījās, kā kājas viņam [priekšstrādniekam] reizēm saļodzījās..
- pārn. Krekla aproce, vaļā pavērusies, nekaunīgi smīnēja.
- pārn. «Ak, tu!» sirdījās Skrabis, pamanīdams jaunu robu apmetumā, caur kuru skaliņu režģis smīnēdams rādīja savus retos zobus..
1.1.Viegli smaidīt.
PiemēriOļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās [mērniekiem] pretī..
- Oļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās [mērniekiem] pretī..
- Andrs atlaidās garšļauku, aizvēra acis, smīnēja un gulēja tā labu brīdi. Saulīte.. skūpstīja puiša ziedošos vaigus un susināja viņa valgo, balto pieri.
- Smīnēja anekdotes stāstītājs, un smējās klausītāji.
1.2.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
PiemēriŠī seja nekad nesmīnēja - ne ļauni, dzēlīgi, ne pauzdama pārākuma apziņu..
- Šī seja nekad nesmīnēja - ne ļauni, dzēlīgi, ne pauzdama pārākuma apziņu..
- Galiņam [puisim] acis smīnēja.
1.3.Izturēties zobgalīgi, ironiski, nievīgi (pret ko).
PiemēriJa par.. kūtsmēslu transportiera pirmajiem.. izmēģinājumiem.. daži neticīgi vērotāji no malas vēl vieglītiņām smīnēja, tad tagad šīs šaubas jau izgaisušas.
- Ja par.. kūtsmēslu transportiera pirmajiem.. izmēģinājumiem.. daži neticīgi vērotāji no malas vēl vieglītiņām smīnēja, tad tagad šīs šaubas jau izgaisušas.
- Made klusībā par Līzi nedaudz smīnēja..
Avoti: 7-2. sējums