smīnēt
smīnēt smīnu, smīni, smīn, pag. smīnēju; intrans.
1.Radīt sejas daļās (lūpās, vaigos) smaidam līdzīgas kustības, izteiksmi, ko izraisa nicinoša, noraidoša attieksme pret ko.
Piemēri«Kas nu par orķestri! Kapu muzikanti!» smīnēja Viktors Klētnieks.
1.1.Viegli smaidīt.
PiemēriOļiņš bez cepures, ļoti laipni smīnēdams un neveikli nolocīdamies, steidzās [mērniekiem] pretī..
1.2.Būt tādam, kura izteiksme ir saistīta ar smīnu (parasti par seju, lūpām, acīm).
PiemēriŠī seja nekad nesmīnēja - ne ļauni, dzēlīgi, ne pauzdama pārākuma apziņu..
1.3.Izturēties zobgalīgi, ironiski, nievīgi (pret ko).
PiemēriJa par.. kūtsmēslu transportiera pirmajiem.. izmēģinājumiem.. daži neticīgi vērotāji no malas vēl vieglītiņām smīnēja, tad tagad šīs šaubas jau izgaisušas.
Avoti: 7-2. sējums