solīds
solīds -ais; s. -a, -ā
solīdi apst.
1.Tāds, kas ar savu ārieni, izturēšanos, sabiedrisko stāvokli u. tml. izraisa pret sevi cieņu, uzticību. Arī pieklājīgs, atturīgs, savaldīgs.
PiemēriKrājkases vadītāja kabinetā pie liela rakstāmgalda sēž solīds, drukns vīrs.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriSolīda uzruna.
1.2.Tāds, kas izraisa cienīguma, nopietnības, laba mantiskā stāvokļa iespaidu (parasti par apģērbu, telpas iekārtojumu).
PiemēriSolīds uzvalks.
2.Kvalitatīvs, izturīgs. Arī liels, apjomīgs.
PiemēriSolīda celtne.
2.1.Tāds, kas izraisa uzticību (piemēram, par uzņēmumu, pasākumu).
PiemēriRūdolfs dabūja vietu ļoti solīdā firmā..
2.2.Plašs, dziļš (par zināšanām). Labi pamatots, pierādīts (piemēram, par domu, ideju).
PiemēriSolīda teorija.
3.Tāds, kam ir samērā liela skaitliskā vērtība, samērā liels apjoms.
PiemēriĻaudis runāja, ka mājas īpašnieks esot vai nu kāds ministrs, vai ministra vietnieks.., kam branga pensija un solīds iekrājums.
Avoti: 7-2. sējums