solīt
solīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Teikt, apgalvot, ka (kas, piemēram, noteikta rīcība, darbība) tiks īstenots, īstenosies.
PiemēriTēvam Ventā bija laiva ar motoru. Viņš solīja mūs izvizināt, bet līdz vizināšanai nekad netika.
1.1.intrans.
Piemēri«Solījis tu esi daudz, bet maz pildījis.»
1.2.Teikt, apgalvot, ka (kādam ko) iedos, nodos lietošanā, piešķirs u. tml.
PiemēriImants sadzird virtuvē Zelmas balsi: «Es tev atnesu to biezpienu, ko solīju.»
Stabili vārdu savienojumiSolīt zelta kalnus. Solīts makā nekrīt.
2.Teikt, apgalvot, ka ir ar mieru maksāt (noteiktu summu), arī piedāvāt (noteiktu summu).
Piemēri«Man ir māja, par kuru man sola.. divpadsmit tūkstošus.»
3.parasti 3. pers. Būt par priekšnoteikumu, lai (kas) rastos, norisinātos.
Piemēri..jaunais arkls solīja lielas pārvērtības Brīviņos.
3.1.Būt par (kā iespējama, gaidāma) pazīmi.
PiemēriSaule tikko nozudusi aiz egļu smailēm, debesis tajā pusē viegli oranžas, nav ne miņas no tā ugunīgā sarkanuma, kas sola vējainu dienu.
3.2.Liecināt, ka (kas, piemēram, psihiska stāvokļa izpausme) izraisīsies, sekos.
Piemēri«Mežoņi! Laidiet bērnu vaļā!» viņš izdvesa tādā balsī, kas nesolīja neko labu.
Avoti: 7-2. sējums