spītēt
spītēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Apzināti, nepiekāpīgi izturēties, rīkoties krasi atšķirīgi no (kāda) vēlēšanās, norādījumiem, uzskatiem, parasti, lai (tam) kaitētu, nodarītu ko nevēlamu.
PiemēriMindaugs:.. ja man spītēsi, tad zini, ka man ir diezgan cieta roka, lai tevi saliektu, bet, ja nelieksies, tad salauzīšu tevi.
2.Nepakļauties (kam nevēlamam), censties pārvarēt (to).
PiemēriEkspedīcija spītē vējam un salam.
2.1.pārn. Nepakļauties (kā, piemēram, vides) nevēlamai ietekmei.
Piemēri..ozoli spītēja ne vien salnām un vējiem, bet arī vieglākam salam..
Avoti: 7-2. sējums