spirdzināt
spirdzināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (cilvēks) kļūst spirgts vai spirgtāks. Panākt, būt par cēloni, ka (ķermeņa daļas) sāk labāk funkcionēt.
PiemēriDzēriens spirdzina ceļinieku.
1.1.intrans.
PiemēriKarstā tēja patīkami spirdzināja, aizdzīdama locekļos ievilkušos vēsumu.
1.2.Panākt, būt par cēloni (parasti piegādājot ūdeni, mainoties laikapstākļiem), ka (piemēram, augiem, dzīvniekiem) uzlabojas eksistences apstākļi.
PiemēriJa, lietus spirdzināta un siltā laika samīļota, zālīte aug griezdamās..
1.3.intrans.
Piemēri..nolija spirdzinošs lietus.. Iztvīkusi zeme dvašoja dziļi un pacilāti.
1.4.pārn. Izraisīt (kādam) labpatiku, prieku u. tml.
PiemēriMūzika spirdzina klausītājus.
1.5.intrans.
PiemēriValdis ar pateicību klausījās Glūdas rāmajā valodā. Tā skanēja cauri tālai motoru dunoņai, klusa, skaidra, spirdzinādama.
Avoti: 7-2. sējums