spraukšķēt
spraukšķēt parasti 3. pers., spraukšķ, pag. spraukšķēja
spraukšēt parasti 3. pers., spraukš, pag. spraukšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, samērā asu troksni (piemēram, par ko lūstošu, sprāgstošu). Atskanēt šādam troksnim. Arī sprakšķēt.
PiemēriZem kājām spraukšķ ledus.
- Zem kājām spraukšķ ledus.
- Spraukšēdama vecajam Robežniekam pārlūst grābekļa sieksta...
- pārn. Zem manām krēslainām skumjām Nu spraukšķ tava valodiņa Kā žagaru uguntiņa Zem sirmām priežu skujām.
Avoti: 7-2. sējums