spraukšķēt
spraukšķēt parasti 3. pers., spraukšķ, pag. spraukšķēja
spraukšēt parasti 3. pers., spraukš, pag. spraukšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, samērā asu troksni (piemēram, par ko lūstošu, sprāgstošu). Atskanēt šādam troksnim. Arī sprakšķēt.
PiemēriZem kājām spraukšķ ledus.
Avoti: 7-2. sējums