stīvs
stīvs -ais; s. -a, -ā
stīvi apst.
1.Tāds, kam ir pilnīgi vai daļēji zudušas kustības spējas, lokanība, piemēram, slimības, zemas temperatūras iedarbībā (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām).
PiemēriStīva locītava.
Stabili vārdu savienojumiStīva (arī smaga) mēle.
1.1.Stings (par mirušu cilvēku vai dzīvnieku, tā ķermeni, ķermeņa daļām).
PiemēriViņš nometās mudīgi pie slīkoņa zemē. Tas bija auksts un stīvs - kā jau mironis.
2.Tāds, kam nav vingruma, elastīguma, arī piespiests, neatraisīts, lēns (par kustībām). Nekustīgs (par stāvokli).
PiemēriStīva gaita.
2.1.Nekustīgs, neizteiksmīgs (piemēram, par acīm, skatienu).
Piemēri..vecīte likās pavisam esot vienaldzīga,.. ne viņa ko runāja, ne arī likās citu runā klausoties. Acis tik stīvi skatījās uz zārku.
3.Tāds, kurā nav dzīvīguma, rosības, aktivitātes (piemēram, par darbību, notikumu, situāciju). Arī neveikls, neizdevies.
PiemēriSvinības sākas stīvi.
3.1.Samākslots, arī neizteiksmīgs (piemēram, par runu).
PiemēriSākās lekcija - stīva un sausa. Kaut kas svešs ienācis auditorijā, kas traucē un stindzina...
4.Tāds, kas (parasti blīvuma, sprieguma dēļ) ir stingrs, grūti lokāms, saspiežams.
PiemēriAudumi dažādi - no mīkstiem slīdošiem atlasiem un krepiem līdz kokaini stīvam taftam.
Avoti: 7-2. sējums