stūķēt
stūķēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.; sar.
1.Bāzt, arī ievietot (parasti neveikli, nevīžīgi).
PiemēriKotletes Edmunds stūķēja mutē lieliem kumosiem..
- Kotletes Edmunds stūķēja mutē lieliem kumosiem..
- Beidzot viņš kāpa lejā, pudeli žaketes kabatā stūķēdams.
- Muguru uzgriezis, svešais negribīgi stūķēja roku kabatā, ilgi čaukstināja un meklēja, beidzot izvilka salocītu papīriņu..
1.1.Vilkt, ģērbt, parasti ar pūlēm, grūtībām.
Piemēri..no rītiem līdām grabošās brezenta biksēs, jakās un kapucēs, tināmies polietilēna plēvēs, stūkējām kājās gumijas zābakus..
- ..no rītiem līdām grabošās brezenta biksēs, jakās un kapucēs, tināmies polietilēna plēvēs, stūkējām kājās gumijas zābakus..
- Drebošiem pirkstiem Ane stūķē kažociņu Jēkabam mugurā.
Avoti: 7-2. sējums