stulbs
stulbs -ais; s. -a, -ā
stulbi apst.
1.Garīgi aprobežota, nespējīgs aptvert, saprast. Arī muļķīgs1.
PiemēriValentīna ir līdz smieklīgumam stulba. Viņas nejēdzīgās atbildes stundās izsauc klasē smieklu šaltis.
Stabili vārdu savienojumiStulbs (arī dumjš) kā zābaks (arī kā ēzelis).
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriStulbs skatiens.
1.2.Tāds, kas — pēc kādiem cilvēka priekšstatiem — nav gudrs (par dzīvniekiem).
PiemēriKaspars Brūnaļai uztaisīja iemauktus, iedabūja stulbo lopu pat laivā.
2.Ļoti nepatīkams, nevēlams (parasti par darbību, stāvokli). Arī muļķīgs2.
Piemēri«Man uz darbu vajadzētu aizkāpt. Rīt ir tā stulbā sapulce.»
2.1.apst. Parasti savienojumā ar «būt», «iznākt» formām apzīmē ļoti nepatīkamu, nevēlamu stāvokli.
PiemēriŠajā smagajā brīdī viņam šķita, ka vienīgais dzīves atrisinājums ir pašnāvība. Stulbi, protams, stulbi, bet citas izejas neredzēja.
Avoti: 7-2. sējums