stabule
stabule -es, dsk. ģen. -ļu, s.
1.Vienkāršs (parasti no kārkla mizas darināts) pūšamais mūzikas instruments, kurā skaņu rada, tieši ievadot gaisa strāvu. Šāda veida metāla pūšamais mūzikas instruments.
PiemēriPūst stabuli.
Stabili vārdu savienojumiDancot pēc kāda stabules. Pūst (kā) stabulē.
2.Ērģeļu (arī dažu citu pneimatisku mūzikas instrumentu) cilindriska metāla vai četrstūraina koka sastāvdaļa.
PiemēriTagad ērģelēm, kas sniedzas piecstāvu nama augstumā, tāpat kā senāk, ir pāri par sešārpus tūkstošiem stabuļu, sākot ar pavisam mazām, tikai dažus milimetrus garām un beidzot ar īstām milzenēm.
Avoti: 7-2. sējums