staigalēt
staigalēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.; niev.
Staigāt1, parasti bez nopietna iemesla. Staiguļot.
PiemēriStaigalēt pa mežu.
- Staigalēt pa mežu.
- Publika kustējās, advokāti staigalēja, konvoji izteica Atālam savas domas par gaidāmo spriedumu.
Avoti: 7-2. sējums