Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
stenējiens
stenējiens -a, v.
1.Īslaicīga vienreizēja skaņa → stenēt1.
PiemēriViņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
2.Vienreizēja paveikta darbība → stenēt2.
Avoti: 7-2. sējums