stenēt
stenēt stenu, steni, sten, pag. stenēju
1.intrans. Izelpā radīt mainīga skaļuma, šņācošas skaņas sašaurinātā rīkles, arī mutes dobumā (parasti aiz sāpēm, piepūles) — par cilvēkiem.
PiemēriVēl tuvējā mežiņa nesasnieguši, daudzi no viņiem [ievainotajiem] sāka streipuļot, klibot un stenēt sāpēs.
1.1.Par dzīvniekiem.
Piemēri..Pār galvām dzird ložberu rejas, Un sašautie zirgi vēl baismīgāk sten, Un sāpēs tumst cilvēku sejas..
1.2.pārn. Darbojoties radīt mainīga skaļuma, šņācošas skaņas (par lencēm, iekaltām u. tml.).
PiemēriSpalgi nosvilpusies, lokomotīve, stenēdama un melnus dūmu mākuļus no resnās skursteņa caurules veldama, lēnām sāk uzņemt ātrumu.
1.3.pārn. Plūstot radīt mainīga skaļuma, šņācošas skaņas (parasti par vēju, ūdeņiem).
Piemēri..Pa klajiem dūmeņiem vējš vaimanā un sten.
2.trans. Runājot paust neapmierinātību, sāpes.
Piemēri«Tu gribi mani izputināt,» viņš pēc brīža stenēja.
Avoti: 7-2. sējums