stenējiens
stenējiens -a, v.
1.Īslaicīga vienreizēja skaņa → stenēt1.
PiemēriViņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
- Viņš nespēja ne vārda izrunāt, tikai dobji stenējieni, kā kad tas būtu smagi ievainots, nāca pār viņa lūpām.
- Uzpircējs mēģināja piecelties uz elkoņa, bet nekas neiznāca. Ar smagu stenējienu viņš atslīga atpakaļ spilvenos.
2.Vienreizēja paveikta darbība → stenēt2.
Avoti: 7-2. sējums