stils
stils -a, v.
1.Māksliniecisko izteiksmes līdzekļu kopums, daiļrades paņēmienu kopums, tēlu sistēmas īpatnības (piemēram, mākslas darbā, kāda autora daiļradē, tautas, laikmeta mākslā).
PiemēriBaroka stils.
2.Vēsturiski izveidojies valodas paveids, kas ir atkarīgs no sazināšanās mērķa.
PiemēriFunkcionālie stili.
2.1.Valodas līdzekļu izmantošanas paņēmienu kopums (piemēram, tekstā, kāda cilvēka runā).
PiemēriRunāt labā stilā.
3.Noteikts darbības, rīcības, izturēšanās veids, to īpatnību, savdabību kopums.
PiemēriVadības stils.
3.1.fizk. Noteikumos paredzēts paņēmienu kopums (sportā).
PiemēriRūdolfs peldēja, mainīdams stilus un tempu, kustības vēl nebija zaudējušas.. ritmiskumu.
Stabili vārdu savienojumiBrīvais stils.
3.2.Ar modi, gaumi saistīts (kā, parasti tērpa, frizūras) veidojums.
PiemēriVīrieši izcīnījuši sportisko stilu, viņiem patīk valkāt kreklus, kuriem daudz detaļu - kabatas, uzpleči.
4.vēst. Kaula vai metāla rīks rakstīšanai uz vaskotām koka plāksnēm (senajā Grieķijā, senajā Romā, viduslaiku Eiropā).
PiemēriKoka dēlīšus pārklāja ar plānu vaska kārtu un tanī ierakstīja tekstu ar irbuli, ko parasti izgatavoja no vara. Šo irbuli sauca par stilu.
Stabili vārdu savienojumiJaunā stila (arī Gregora) kalendārs. Vecā stila (arī Jūlija) kalendārs.
Avoti: 7-2. sējums