strikšķēt
strikšķēt parasti 3. pers., strikšķ, pag. strikšķēja
strikšēt parasti 3. pers., strikš, pag. strikšēja; intrans.; retāk
Radīt īslaicīgu, paasu troksni (piemēram, par ko nelielu, cietu, kas beržas gar ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriVispirms [mājai] izcēla logus un durvis,.. tad, naglām strikšķot, sāka plēst dēļu sienas..
Avoti: 7-2. sējums