svilināt
svilināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, arī pieļaut (piemēram, tuvinot, liekot klāt ko karstu, degošu), ka (kas) stipri karst, gruzd, arī deg no virspuses ar, parasti mazu, liesmu. Būt par cēloni tam, ka (kas) stipri karst, gruzd, arī deg no virspuses ar, parasti mežu, liesmu (par karstu priekšmetu, uguni, liesmām u. tml.).
PiemēriSvilināt dziju.
1.1.Pieliekot ko karstu, degošu, iznīcināt (apspalvojumu, apmatojumu).
PiemēriSvilināt nokautai cūkai sarus.
Stabili vārdu savienojumiSvilināt cūku.
3.parasti 3. pers. Izplatot siltumu, stipri karsēt (ko). Stipri iedarboties (uz ko) — par siltumu.
PiemēriDrīz vien atskanēja izkapšu brucināšana, un saule atkal sāka svilināt pļāvēju noliektās muguras.
3.1.intrans.
PiemēriSaule pakāpjas debess kalna augstākajā vietā un svilina. Izmetamies puspliki.
4.parasti 3. pers. Izraisīt spēcīgas smeldzošas sajūtas (piemēram, par aukstumu, vēju, kodīgām vielām).
Piemēri..sals svilināja vaigus un ausis, knieba rokās un kājās.
4.1.intrans.
PiemēriTovakar pilsētai vēlreiz uzklupa sals... negants vējš svieda sejā cietus sniega graudus; svilināja ledains, neciešams aukstums.
4.2.intrans. Stipri smelgt, parasti ilgstoši (par ievainojumu). Būt stipri smeldzošam (par sāpēm).
Piemēri«Man noberztas kājas, svilina kā ugunī.»
5.parasti 3. pers. Stipri ietekmēt, parasti nevēlami, ilgstoši (par psihisku, parasti emocionālu, stāvokli). Arī dedzināt6.
PiemēriArvedu svilināja neiecietība, dažubrīd viņš pats brīnījās, no kurienes radusies spītība, kas lika sabozties par nieka piezīmi, aizrādījumu.
5.1.intrans.
PiemēriNeremdināmās dusmas svilināja un kaltēja tikpat nikni kā sāpes pakrūtē..
Avoti: 7-2. sējums