svīst
svīst svīstu, svīsti, svīst, pag. svīdu; intrans.
1.Būt tādam, kura sviedru dziedzeri izdala sviedrus, parasti lielā daudzumā (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeni, ķermeņa daļām). Pārklāties ar sviedriem (par ķermeni, tā daļām).
PiemēriSlimnieks stipri svīst.
1.1.trans.
Piemēri..bruņinieki svīda karstuma un nāves baiļu sviedrus..
1.2.pārn. Darīt ko ar ļoti lielu fizisku vai garīgu piepūli.
Piemēri«Neviens tev maizi galdā neliks, ja pats nesvīdīs! tīrumā no nakts melnuma līdz nakts melnumam.»
2.parasti 3. pers. Kļūt mitram, pārklāties ar sīkiem ūdens pilieniem, atdziestot tvaikiem.
PiemēriTagad cirtām ar vecmāmiņu žagarus, sausinājām istabiņu pamazām.. Ap Jurģiem vecmāmiņa varēja pāriet uz savu pretistabiņu.., jo logi vairs nesvīda, kad kurinājām.
2.1.trans.
PiemēriLogu rūtis pastāvīgi svīda savus drēgnos sviedrus un vienmēr bija nespodras..
3.parasti 3. pers. Aust (par rīta gaismu). Sākties, iestāties (par rītu, dienu).
Piemēri..[izlūki] katru vakaru iet sirojumos pa neitrālo joslu un dodas atpakaļ tikai ap to laiku, kad sāk gaisma svīst un nobāl zvaigznes.
Avoti: 7-2. sējums