tirpināt
tirpināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (ķermenī, tā daļās) izraisās tirpums, tirpas.
PiemēriBērns smags auklēt, tirpina rokas.
- Bērns smags auklēt, tirpina rokas.
- Stāv [meitenes], kamēr vēsums sāk tirpināt plecus.
- «Vau!» noskrej atkal, tirpinādams Anneli līdz pirkstu galiem.
1.1.Kratīt, purināt.
PiemēriSmagā darbā samāktos locekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt.
- Smagā darbā samāktos locekļus naktīs vajaga pastaipīt un tirpināt.
- Vahtmeistars, tirpinādams kājas, soļo un soļo pa istabu..
1.2.pārn. Izraisīt spēcīgu emocionālu stāvokli, satraukumu.
PiemēriNebija jau toreiz tādas pa plauktiņiem saliktas bērnu un jaunatnes literatūras, tādēļ es un citi puikas, aizgūtnēm rīdami, lasījām sirdi tirpinošo Ļipu Tuliānu..
- Nebija jau toreiz tādas pa plauktiņiem saliktas bērnu un jaunatnes literatūras, tādēļ es un citi puikas, aizgūtnēm rīdami, lasījām sirdi tirpinošo Ļipu Tuliānu..
- Viņš atceras asinis tirpinošo krāčainās upes smaržu..
Avoti: 7-2. sējums