trunēt
trunēt parasti 3. pers., trun, pag. trunēja; intrans.
1.Dalīties, sairt parazītisku, saprofītisku sēņu iedarbībā (parasti par koksni). Trupēt.
PiemēriJa eglēm ļauj pāraugt, no serdes sāk trunēt..
- Ja eglēm ļauj pāraugt, no serdes sāk trunēt..
- Laukmalē trun veci linu zārdi..
- Tagad tā vairs nebija sēta, tikai atsevišķas trunēt sākušu dēļu kaudzes..
1.1.Trūdēt.
PiemēriUn, trunēt sākdamas, lapas, Cik naidīgi viņas skatās.
- Un, trunēt sākdamas, lapas, Cik naidīgi viņas skatās.
- Lauku klēts ar viegli trunējušu rudzu smaržu viņam atgādināja bērnību.
Avoti: 7-2. sējums