turīgs
turīgs -ais; s. -a, -ā
turīgi apst.
1.Tāds, kam ir labi materiālie apstākļi, kam īpašumā ir samērā lielas materiālas vērtības.
PiemēriTurīgs cilvēks.
- Turīgs cilvēks.
- Turīga ģimene.
- Par Mežkalnu tēvu runājot, jāsaka, ka viņš bija turīgs saimnieks. Māja viņam bija labi uzkopta, kustoņi visi tādi glīti un gludi, klētī arī nebija kauns paskatīties.
- Tādi Beltes bija, un tādiem viņiem itin labi patika dzīvot. Kāpēc lai nepatiktu, bija taču turīgi, citi teica - bagāti.
- Jā, šejienes zvejnieki agrākos laikos nekādi turīgie vis neesot bijuši. Maz bijis tādu, kuriem piederējis kāds prāvāks zvejas inventārs.
1.1.Tāds, kas ir saistīts ar labiem materiāliem apstākļiem, ar īpašumu, kurā ir samērā lielas materiālas vērtības (piemēram, par dzīvi, laikposmu).
PiemēriTurīgi dzīvot.
- Turīgi dzīvot.
- ..Sausais.. labprāt draudzējās ar Nagaini. Vienīgi tas viņu varēja nostādīt uz kājām un pašķirt ceļu turīgai nākotnei.
Avoti: 8. sējums