tuvums
tuvums -a, v.; parasti vsk.
1.Vispārināta īpašība → tuvs1, šīs īpašības konkrēta izpausme. Samērā mazs attālums, atstatums.
PiemēriViņš apstājās, pārsteigts par klusumu un mieru, kas šeit valdīja. Nekur nemanīja dzīvas būtnes tuvumu, arī viņa paša pēdas aizsniga acīm redzami..
1.1.parasti lok.: tuvumā. Netāla apkārtne, vieta, kas atrodas tuvu (kam), arī neliels attālums.
PiemēriTuvumā neviens nav redzams.
Stabili vārdu savienojumiNākt tuvumā (arī pa kājām). Tiešā tuvumā.
3.Vispārināta īpašība → tuvs3, šīs īpašības konkrēta izpausme. Samērā īss laikposms (līdz kādam stāvoklim, darbībai u. tml.).
PiemēriEksāmenu tuvums.
4.Vispārināta īpašība → tuvs4, šīs īpašības konkrēta izpausme. Tuvība (3).
PiemēriDaiļdarbu satura tuvums.
5.Vispārināta īpašība → tuvs6, šīs īpašības konkrēta izpausme. Tuvība (1).
PiemēriStarp viņiem [līgavu un līgavaini] bij iestājies sen ilgotais tuvums. Ne skaļš un valdonīgs, bet apcerīgi kluss.
Avoti: 8. sējums