upurēt
upurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.mit., rel. Reliģiskā rituālā dot, veltīt Dievam vai dieviem (dzīvu būtni, priekšmetu, produktu u. tml.), lai izlūgtos to labvēlību, pateiktos tiem. Ziedot (1).
PiemēriUpurētais zirgs atdeva kuršu karavīriem savu spēku, ātrumu, drosmi un bezbailību. Zirga gars aiznesa dieviem kuršu vēlmes. Zirga nāve kā ar slotu izslaucīja no karavīru dvēselēm bailes...
1.1.intrans.
PiemēriNo mūsu senču daudzajām svētvietām Zilaiskalns bijis visievērojamākā. Te upurēts senču dieviem, te svinēti vasaras saulgriežu svētki..
2.Atdot (parasti ko vajadzīgu) kā labā, kāda mērķa dēļ. Ziedot (2).
Piemēri..tēvs muižas ūtrupēs nopirka divējas klavieres. Labākās diemžēl bija jāaizdod prom, jo tās bija jāupurē, lai izpirktu manu vecāko brāli Pēteri no zaldātiem.
2.1.Pašaizliedzīgi atsacīties (no kā) kā labā, kāda mērķa dēļ.
PiemēriViņi nodzīvoja kopā.. tikai sešus gadus. Pēc tam sākās Dāvida Livingstona lielie, ilgie ceļojumi, kuriem tika upurēta ģimenes laime un labklājība.
Stabili vārdu savienojumiUpurēt sevi.
2.2.Veltīt (laiku, laikposmu) kādam, parasti cildenam, mērķim, neizmantojot (to) sev paredzētajam.
PiemēriGribētos zināt, Vai tu proti.. upurēt naktis, Lai aptvertu Aristoteļa «Poētiku»,.. «Faustu» Un Dīrenmatu?
2.3.Galda spēlēs — ar noteiktu mērķi zaudēt (figūru, kauliņu, kārti u. tml.).
PiemēriVēlāk, mēģinādams cīņu sarežģīt, ungāru lielmeistars upurēja bandinieku, un uz galdiņa izveidojās ļoti asa pozīcija.
Avoti: 8. sējums