uzknābt
uzknābt -knābju, -knāb, -knābj, pag. -knābu.
1.intrans. Uzcirst ar knābi.
PiemēriĶīvējoties zvirbuļi uzknābj cits citam.
1.1.pārn.; sar. Asi, arī dzēlīgi ko pateikt (kādam).
Piemēri«Var jau būt, ka es Valdai reizēm uzknābju tāpēc, ka pašai man vieglprātības gadi sen aiz muguras..»
2.parasti 3. pers.; trans. Uzknābāt.
PiemēriVairāki noplukuši baloži - izbadējušies un nonīkuši - bezcerīgi laipoja pa miklo ietvi un reizēm uzknāba kādas mikroskopiskas drupačas.
2.1.Ķerot, cērtot ar knābi, nomedīt.
PiemēriPutns [stārķis] cienīgi, bez mazākā uztraukuma staigāja starp abām rēcošajām mašīnām, laiku pa laikam rugainē uzknābdams vardi vai peli, kas bēga no labības.
Avoti: 8. sējums