uzklupt
uzklupt -klūpu, -klūpi, -klūp, pag. -klupu; intrans.
1.sar. Veikt darbības ar mērķi (kādu) fiziski ietekmēt, pārvarēt, arī nonāvēt. Uzbrukt (1).
PiemēriVija uzklupa Ģirtam un sažņaudza viņu savās rokās ar visu milzīgās dzīvotgribas spēku.
1.1.pārn. Paust, parasti asu, naidīgu, kritiku, nosodījumu.
Piemēri«Apturi zirdziņu un iedod viņam ēst,» tēva māsa uzklupa tēvam. «Velc tu arklu ar tukšu vēderu, tad tu sapratīsi, ko nozīmē strādāt.»
1.2.pārn. Pēkšņi iestāties (par laikposmu, tumsu u. tml.).
PiemēriMežā viņiem uzklupa nakts. Melna kā kraukļu māte..
1.3.pārn. Nenovēršami iesākties un nelabvēlīgi ietekmēt (par apstākļiem, arī slimībām u. tml.).
PiemēriNovecojis, izdilis, nomērējis - ne pazīt! Slimojis vai? Atkal kāda nediena un sodība uzklupuši?...
1.4.pārn. Izraisīties un spēcīgi, neatvairāmi ietekmēt (par psihisku stāvokli, domām u. tml.).
PiemēriBijušais atnāk mūsu atcerēs, nomoda sapņos; drūmos murgos tas uzklūp dziļā nakts stundā..
2.parasti 3. pers. Ar attiecīgu izturēšanās veidu nonākt saskarē (ar kādu, ko), lai (to), piemēram, padzītu, nonāvētu, izmantotu barībai (par dzīvniekiem). Uzbrukt (2).
PiemēriKaķis uzklupa pelei.
3.sar. Ar lielu kāri, alkatīgi iesākt ēst, ķerties klāt (ēdamajam) — par cilvēkiem, arī dzīvniekiem.
PiemēriIzsalkums pārvarēja kautrību... Roberts kāri uzklupa ēdamajam, lēni drupināja maizi, kas šķita visgaršīgākais ēdiens pasaulē.
Avoti: 8. sējums