uzmanīgs
uzmanīgs -ais; s. -a, -ā
uzmanīgi apst.
1.Tāds, kam ir noturīga uzmanība, tāds, kas spēj koncentrēt uzmanību, lai ko pēc iespējas pilnīgāk uztvertu, piemēram, redzētu, dzirdētu, arī izprastu, veiktu.
PiemēriUzmanīgs filmas skatītājs.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriUzmanīgām acīm pavērojis, ka abas laivas droši tuvojas krastam, viņš savilka vienu vaigu krunkās, skopi pasmaidīja..
2.Tāds, kas mēdz izturēties, rīkoties, arī paust savas domas pārdomāti, nepārsteidzīgi, lai izvairītos no kā nevēlama, arī piesardzīgs.
PiemēriMimoza: Esiet uzmanīgi! Lai viss notiek klusu un bez šāviena!
2.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriMēs pļāvām un sējām, uzmanīgām rokām saņēmām to, ko zeme devusi. Mūsu elpa sastapās ar druvas elpu.
2.2.Tāds, kas mēdz izturēties tā, lai varētu izvairīties no kā bīstama, neizraisītu ko bīstamu (par dzīvniekiem). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriStaltradzis uzskatāms par uzmanīgāko medību dzīvnieku mūsu republikā, un tā medības ir visgrūtākās.
3.Tāds, kas izturas laipni, ar cieņu, arī iejūtīgi, gādīgi (pret kādu). Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriHercogs: Mana laulātā draudzene, hercogiene Beatriče, jūtas nevesela.. Esi sevišķi uzmanīgs pret viņu un paklausi tai visās lietās.
Avoti: 8. sējums