uzošņāt
uzošņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.parasti 3. pers. Ošņājot atrast (par dzīvniekiem).
Piemēri..atskrēja Andrs, meistara galvas segu pret ceļgalu plītēdams - kāda dulna govs to ieminusi dobītē, un tikai [suns] Lācis nejauši uzošņājis.
2.sar. Meklējot atrast, arī ar dažādiem (slepeniem) paņēmieniem uzzināt, izdibināt (parasti noslēpumus), iegūt (piemēram, ziņas, datus) — par cilvēku.
PiemēriPar slikto uzzinās bez manis. Cilvēki jau vienmēr vispirms uzošņā slikto.
Avoti: 8. sējums