uzruna
uzruna -as, s.
1.Darbība → uzrunāt1.
PiemēriReiz pār pagalmu nākot, viņu apturēja Jāņa uzruna. «Klausies, Līna! Vai jaunais saimnieks mājā?»
2.Runa, parasti īsa, ar kuru ievada, iesāk (sapulci, konferenci, kādu pasākumu u. tml.).
PiemēriPēc Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja.. īsas uzrunas pirmdienas vakarā iesākās republikas skaņražu VII kongresa deviņu koncertu cikls.
3.val. Vārds vai vārdu savienojums vokatīvā, ar ko teikumā uzrunā kādu personu vai citu dzīvu būtni, retāk parādību vai priekšmetu.
PiemēriTautas dziesmās rotājošais epitets visbiežāk atrodams uzrunās, piemēram, «māsiņ, mana lielvalode», «kumeliņi, baltkājīti», «māmiņ, manu mīļvārdīti».
Avoti: 8. sējums