Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
uzruna
uzruna -as, s.
1.Darbība → uzrunāt1.
PiemēriReiz pār pagalmu nākot, viņu apturēja Jāņa uzruna. «Klausies, Līna! Vai jaunais saimnieks mājā?»
  • Reiz pār pagalmu nākot, viņu apturēja Jāņa uzruna. «Klausies, Līna! Vai jaunais saimnieks mājā?»
  • Beidzot braucējs mūs panāk un izdzirdam pazīstamo uzrunu: «Vai tālu iedami?»
  • Sen neredzējušies tautieši sakliedzās, sasmaidījās, savicinājās, sarokojās, un vienā laidā atskanēja goddevīgas uzrunas: majora kungs! Daktera kundze! Mīļo pulkvedi! Agronoma kungs!
2.Runa, parasti īsa, ar kuru ievada, iesāk (sapulci, konferenci, kādu pasākumu u. tml.).
PiemēriPēc Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja.. īsas uzrunas pirmdienas vakarā iesākās republikas skaņražu VII kongresa deviņu koncertu cikls.
  • Pēc Komponistu savienības valdes priekšsēdētāja.. īsas uzrunas pirmdienas vakarā iesākās republikas skaņražu VII kongresa deviņu koncertu cikls.
  • ..no kluba puses atskanēja paklusa murdoņa. «Aplaudē,» Ēvalds ieteicās. «Tātad uzruna jau beigusies.»
3.val. Vārds vai vārdu savienojums vokatīvā, ar ko teikumā uzrunā kādu personu vai citu dzīvu būtni, retāk parādību vai priekšmetu.
PiemēriTautas dziesmās rotājošais epitets visbiežāk atrodams uzrunās, piemēram, «māsiņ, mana lielvalode», «kumeliņi, baltkājīti», «māmiņ, manu mīļvārdīti».
  • Tautas dziesmās rotājošais epitets visbiežāk atrodams uzrunās, piemēram, «māsiņ, mana lielvalode», «kumeliņi, baltkājīti», «māmiņ, manu mīļvārdīti».
Avoti: 8. sējums