uzspīlēt
uzspīlēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Ar pūlēm uzvilkt, uzmaukt (ko cieši pieguļošu, arī neatbilstoši maza izmēra, piemēram, apģērbu).
Piemēri«Lūk, esam klāt,» nostiepa vīrs ar melno pilnbārdu, uzspīlējis kājā stulma zābaku..
1.1.Stiepjot, plēšot nostiprināt virsū (uz kā, kam).
PiemēriTērauda dzenvārpstas galā viegli uzspīlē bronzas uzmavu..
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, psihisks stāvoklis) sasniedz augstu, parasti nevēlamu, nedabisku, pakāpi.
PiemēriDzīvoklī bija tukšums. Jānis Smiltnieks, vēstule un tukšums. Mēbeles šo sajūtu uzspīlēja gandrīz līdz kliedzienam.
Avoti: 8. sējums