uzspīlēt
uzspīlēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Ar pūlēm uzvilkt, uzmaukt (ko cieši pieguļošu, arī neatbilstoši maza izmēra, piemēram, apģērbu).
Piemēri«Lūk, esam klāt,» nostiepa vīrs ar melno pilnbārdu, uzspīlējis kājā stulma zābaku..
- «Lūk, esam klāt,» nostiepa vīrs ar melno pilnbārdu, uzspīlējis kājā stulma zābaku..
- Sagādāta pat pidžama, ko Indulis uzspīlējis uz saviem lielajiem kauliem, un man tagad jāturas, lai nebūtu jāspurdz par viņa izskatu.
1.1.Stiepjot, plēšot nostiprināt virsū (uz kā, kam).
PiemēriTērauda dzenvārpstas galā viegli uzspīlē bronzas uzmavu..
- Tērauda dzenvārpstas galā viegli uzspīlē bronzas uzmavu..
- Svaigu ādu, kura tūlīt pēc nodīrāšanas attaukota un uzspīlēta, var miecēt, ieziežot ar sāls, alauna vai formalīna šķīdumu.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, piemēram, psihisks stāvoklis) sasniedz augstu, parasti nevēlamu, nedabisku, pakāpi.
PiemēriDzīvoklī bija tukšums. Jānis Smiltnieks, vēstule un tukšums. Mēbeles šo sajūtu uzspīlēja gandrīz līdz kliedzienam.
- Dzīvoklī bija tukšums. Jānis Smiltnieks, vēstule un tukšums. Mēbeles šo sajūtu uzspīlēja gandrīz līdz kliedzienam.
Avoti: 8. sējums