uzstarot
uzstarot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Iesākt starot. Īsu brīdi, parasti spēcīgi, starot.
Piemēri..rīta gaisma ap nonēsāto, rudi izbalojušo ausaini uzstaroja kā savāds mēļš nimbs.
- ..rīta gaisma ap nonēsāto, rudi izbalojušo ausaini uzstaroja kā savāds mēļš nimbs.
1.1.pārn. Iesākt starot (par acīm, skatienu). Īsu brīdi, parasti, kam spēcīgi izpaužoties, starot.
PiemēriSeja priekā uzstaroja.
- Seja priekā uzstaroja.
1.2.pārn. Īsu brīdi spēji, spilgti izpausties (acīs, sejā) – parasti par pozitīvām jūtām.
1.3.pārn. Kļūt tādam, kurā, parasti neilgu laiku, arī reizēm, spilgti izpaužas (kādas pozitīvas jūtas)- par cilvēku.
Piemēri«Katram aktierim viena filma ir pirmā. Es te mazliet paskatījos, kā jūs mēģināt... man patika, Inese.» - «Tiešām!» nabaga bērns nekavējoties uzstaro ar visām asarām acīs..
- «Katram aktierim viena filma ir pirmā. Es te mazliet paskatījos, kā jūs mēģināt... man patika, Inese.» - «Tiešām!» nabaga bērns nekavējoties uzstaro ar visām asarām acīs..
- ..pēkšņi iesmējās arī meitene, cauri noguruma pelēkumam uzreiz atplaukdama un uzstarodama.
Avoti: 8. sējums