Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
uzvandīt
uzvandīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, zeme, ceļš, arī platība) kļūst, parasti ļoti, nelīdzens, bedrains u. tml.
PiemēriBūvmateriāla vedēji.. brauca cauri [priedēm], uzvandīdami mīkstās smilkšainās [smilšainās] vietas un sadangādami miltos citreiz tik jaukos zālāju klajumiņus.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (piemēram, putekļi, dubļi) uzvirzās augšā (kur, līdz kurienei u. tml.).
PiemēriZirgi salēcās, pajūgs, uzvandīdams gaisā putekļus, dobji burkšķēdams, ienira stepē.
2.1.Jaucot, rakņājot, apvēršot u. tml. uzvirzīt (ko) virspusē.
Piemēri..mežacūka, eglīšu starpās ielaidusi sīksto smeceri, uzvandījusi brūnpelēku smilti..
2.2.Jaucot, arī saviļņojot, parasti spēcīgi, panākt, būt par cēloni, ka (kas) uzvirzās šķidruma, masas virsējos slāņos.
PiemēriViņi jau bij kājās un stūma [laivu]. Tikai pāris pēdu dziļš - airi uzvandīja duļķes.
3.Panākt, būt par cēloni, ka (jūtas, atmiņas u. tml.) spēcīgi iztaisās (psihē), uztrauc.
PiemēriZīra: Senas atmiņas jūs man uzvandāt. - Kāds: Un tās nav patīkamas? - Zīra: Tās moka.
Avoti: 8. sējums