uzvelt
uzvelt -veļu, -vel, -veļ, pag. -vēlu; trans.
1.Veļot uzvirzīt augšā (kur, līdz kurienei u. tml.). Veļot uzvirzīt uz kādas vietas.
PiemēriUzvelt mucu kalnā.
- Uzvelt mucu kalnā.
- ..[upes] krasts pret Kupčām stāvs, ne lāgā ar zirgu, ne uzvelt var [akmeņus]. Lejpus ābeļdārzam bij palicis tāds īsts milzenis,.. skaisti zils, bilde, ne akmens.
- ..uz gaišā, vijīgā lielceļa uzvelts melns akmens.
- Es tevi redzēšu drīz - kad bērni to [sniega] bumbu uzvels ne kalnā, bet debesīs.
2.Veļot, arī ceļot uzvirzīt virsū (uz kā, kam).
PiemēriMirstošo zirgu uzvēluši uz ragavām un aizveduši.
- Mirstošo zirgu uzvēluši uz ragavām un aizveduši.
- Sauso sienu dzina vienkopus.. ar zirgiem, gubas uzveļot uz klāsta, kas sasaistīts no.. bērziņu un alkšņu meijām..
2.1.Ar pūlēm uzcelt, uzdabūt (uz pleca, pleciem, muguras, arī plecos, mugurā).
PiemēriUzvelt sev zāļu nastu uz muguras.
- Uzvelt sev zāļu nastu uz muguras.
- Toms noņēma [zirgam] sedlus.. Visu satuntuļoja parocīgā neslavā un uzvēla sev uz pleca.
- Maiss bija liels un smags. Ar pūlēm to uzvēlu mugurā un stiepu uz skolu.
- pārn. «Tu nemokies, Ieva. Es jau visu sapratu.» Sapratis? No šiem vārdiem vajadzēja kļūt vieglāk. Kāpēc tie uzveļ tādu nastu?
Stabili vārdu savienojumi
- Uzvelt uz (kāda) pleciem, arī uzvelt (kāda) plecos idioma — Panākt, ka kāds uzņemas ko nevēlamu, nepatīkamu (piemēram, darbu, pienākumu).
2.2.pārn. Panākt, ka (kas nepatīkams, arī grūts) jāuzņemas (kādam).
Piemēri..pamazām izvērtās par gluži dabisku parādību, ka katru daudzmaz steidzamu vai nepatīkamu darbu uzvēla man.
- ..pamazām izvērtās par gluži dabisku parādību, ka katru daudzmaz steidzamu vai nepatīkamu darbu uzvēla man.
- Šefs: Tātad jūs laipni gribat visu atbildību uzvelt man? - Inspektors: Vienam tā jāuzņemas.
- Stundu pirms darba beigām man jāiet gatavot vakariņas. Šo pienākumu man uzvēla..
Stabili vārdu savienojumiUzvelt vainu (kādam, kam).
- Uzvelt vainu (kādam, kam) idioma — Vainot (kādu, ko).
Avoti: 8. sējums