uzveikt
uzveikt -veicu, -veic, -veic, pag. -veicu; trans.
2.Panākt, būt par cēloni, ka (kas, parasti nevēlams, piemēram, parādība, apstākļi) izbeidzas, tiek pārvarēts.
PiemēriUzveikt grūtības un likstas.
2.1.Panākt, būt par cēloni, ka (nevēlams psihisks vai fizioloģisks stāvoklis) izbeidzas, tiek pārvarēts.
Piemēri«Cilvēka stiprums ir viņa sirds,» mācītājs Stūris pacēla balsi, cenzdamies uzveikt šaubas un vājumu.
Stabili vārdu savienojumiUzveikt nāvi. Uzveikt sevi.
2.2.Spēcīgi ietekmēt, novājināt (kādu) — piemēram, par nevēlamu psihisku vai fizioloģisku stāvokli.
PiemēriNogurums uzveica zēnu, viņš aizmiga.
Avoti: 8. sējums