uzšķilt
uzšķilt -šķiļu, -šķil, -šķiļ, pag. -šķīlu; trans.
1.Šķiļot panākt, būt par cēloni, ka rodas (dzirkstele, liesma).
PiemēriSavāca lielu kalnu [zaru, lapu], pats nostājās vēja pusē un uzšķīla kramenīcā liesmu.
- Savāca lielu kalnu [zaru, lapu], pats nostājās vēja pusē un uzšķīla kramenīcā liesmu.
- ..Šķiltavas dzīvo pārāk ilgu mūžu un uzšķiļ uguni, iedomājies, ar ko?! Ar akmeni!
- Kaut arī ļoti reti, tomēr reizēm uz asfalta noklikšķ pakavu radze, uzšķiļot spožu dzirksti, un neuzmanīgam gājējam pie auss nosprauslojas smagā ormaņa zirgs.
- pārn. ..vecie latviešu puikas prot uzšķilt kādu joku.
- pārn. Skarbā dzīve, kurā kā pret kramu sitas zēna jūtīgā sirds, uzšķiļ sapni par gaišās ugunīs mirdzošu Laimzemes skolu.
1.1.Šķiļot panākt, ka (kas, piemēram, šķiltavas) rada dzirksteli, liesmu.
PiemēriVitolds pievēla tuvāk gāzes balonu, uzšķīla degļa galā sērkociņu. Rūcot aizdegās liesma.
- Vitolds pievēla tuvāk gāzes balonu, uzšķīla degļa galā sērkociņu. Rūcot aizdegās liesma.
Avoti: 8. sējums