vārs
vārs -ais; s. -a, -ā
vāri apst.
1.Vārīgs, viegli ievainojams, iebojājams, arī tāds, kam nepieciešama rūpīga kopšana (par augiem, to daļām). Arī glezns1.
PiemēriVārs stāds.
1.1.Tāds, kas atbilst izsmalcinātām estētiskām prasībām, arī trausls, vārīgs (par priekšmetiem).
PiemēriKafijas tasītes bija tik maziņas un vāras..
2.Trausls, smalks, arī fiziski neizturīgs, vārgs (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām). Arī glezns2.
PiemēriVāra sieviete.
2.1.pārn. Tāds, kura psihe, raksturs, personība vāji spēj pretoties kam nelabvēlīgam (par cilvēkiem). Tāds, kas vāji spēj pretoties kam nelabvēlīgam (par psihi, raksturu, personību). Nenoturīgs, ātri zūdošs (par psihisku stāvokli, tā izpausmi, domu u. tml.).
Piemēri«Bet puisieši, kad šos vienā gabalā uzvelk, ar laiku aizgriežas. Par daudz vāri, kad saka klaju vārdu acīs.»
3.Tāds, kas ir tikko sajūtams (par smaržu, siltumu).
PiemēriVāra kumelīšu smarža.
3.1.Vājš (par gaismu, gaismas avotu). Blāvs, nepiesātināts, blāvāks nekā attiecīgā pamatkrāsa (par krāsu).
PiemēriVāra uguntiņa.
3.2.Kluss, vājš (par skaņu).
PiemēriUz verandas kāpnītēm sēdēja Krūžu vecāmāte un varā balsī sauca Māri.
3.3.Viegls, maigs, arī vāji izteikts, (par kustību).
PiemēriVārs glāsts.
3.4.Tāds, kas ir vāji samanāms, uztverams (par parādībām dabā un sabiedrībā).
Piemēri..tikai vāra robeža [dzejā] šķir organiku no vienmuļības..
Avoti: 8. sējums