vāvuļot
vāvuļot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.; sar.
1.Pļāpāt.
PiemēriPiegāju pie stāvā, krūmainā ezera krasta.. Tur ložņāja un kāpelēja lielie puikas smiedamies un vāvuļodami.
1.1.trans.
PiemēriSacēlās burkšķis, valodas par zirgiem beidzās, un katrs vāvuļoja savu.
1.2.Neskaidri, nesaprotami runāt. Arī runāt nesaprotamā valodā.
PiemēriIeraudzījis Austru, viņš sāka mīdīties pa matraci ar strupajām kājelēm un vāvuļot, pieprasīdams, lai viņu izceļ no gultas: «Ta-te, ta-te!»
Avoti: 8. sējums