Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
vējīgs
vējīgs -ais; s. -a, -ā
vējīgi apst.
Vieglprātīgs, nenopietns, arī svārstīgs, nenoteikts (par cilvēku, tā psihi, raksturu, personības īpašībām). Vējains (2).
Piemēri«..mazās dienās viņš bij dzīvespriecīgs, jautrs, pat mazliet vieglprātīgs un vējīgs.»
  • «..mazās dienās viņš bij dzīvespriecīgs, jautrs, pat mazliet vieglprātīgs un vējīgs.»
  • ..Pēteris jau nebija tas cilvēks, ko varētu nepamanīt un neievērot: izskatīgs un skaļš, vējīgs un smējīgs..
  • «Pareizi citi par tevi teica.» - «Ko viņi teica?» - «Ka tu esi vējīgs, ka uz tevi nevarot paļauties.»
Avoti: 8. sējums