vējot
vējot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.parasti 3. pers. Pūst (par vēju). Būt tādam, kad pūš (stiprs) vējš (par laikposmu).
PiemēriGandrīz katru nedēļu dažas dienas vējo, okeāns uzbango savas septiņas astoņas balles..
1.1.trans. Pūšot iedarboties (uz ko) — par vēju.
PiemēriIstaba auksta, mums to mājeli vējo cauri.
1.2.Būt pakļautam vēja iedarbībai.
Piemēri..kamēr irdenais siens vējo un žūst, var.. atkrist stundiņu diendusā.
2.Kustēties gaisa plūsmā (piemēram, par augiem, priekšmetiem).
PiemēriAizveru acis. Piekrastē vējo koki.
2.1.Būt tādam, kur ir, kur rodas gaisa plūsma (par vietu, vidi).
PiemēriMums pretim vējo plašais okeāns, atnesdams ne vairs svelmi, bet mērenu siltumu, kas plok ar katru dienu.
2.2.trans. Kustināt (ko), radot gaisa plūsmu.
PiemēriVējot vēdekli.
3.parasti 3. pers. Izplatīties, plūst (piemēram, par gaisa strāvām, smaržu).
PiemēriLogi bija atvērti līdz galam vaļā, pa tiem iekšā vējoja silts, smaržīgs maija gaiss.
3.1.pārn. Izplatīties, kļūt zināmam.
PiemēriNo katras [grāmatas] lappuses vējoja pretim īstā dzīve, skarba un patiesa.
Avoti: 8. sējums