vēzēt
vēzēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Vairākkārt vēzt (ko), arī kustināt, parasti plašā amplitūdā.
PiemēriVēzēt spārnus.
- Vēzēt spārnus.
- Vēzēt izkapti.
- Vēzēt veseri.
- «Sanāk, brāļi, sanāk, brāļi, kas tos brāļus nezināja,» Zigurds mēģināja dziedāt, vēzēdams ritmā rokas.
- «Ja neapkritīsim, tad paspēsim,» spēcīgi vēzēdams airus un ar vienu aci viltīgi pamirkšķinādams mašīnu stacijas puisim, atbildēja pārcēlājs.
1.1.intrans.
PiemēriCenzdamies nepazaudēt šauro taciņu, ar rokām spēcīgi vēzēdams, šķiru kuplo krūmu zarus un pamazām laužos uz priekšu.
- Cenzdamies nepazaudēt šauro taciņu, ar rokām spēcīgi vēzēdams, šķiru kuplo krūmu zarus un pamazām laužos uz priekšu.
2.intrans. Vēzēties2.
PiemēriIeva peld labi, kā jau jūrmalniece, viņas ķermenis ātri slīd zem ūdens, rokas un kājas vienmērīgi vēzē.
- Ieva peld labi, kā jau jūrmalniece, viņas ķermenis ātri slīd zem ūdens, rokas un kājas vienmērīgi vēzē.
- pārn. Vēji vēzē. Vēji sit. Rīga klusē. Vienaldzība? Trulums? Gļēvums?
Avoti: 8. sējums