vainīgs
vainīgs -ais; s. -a, -ā
vainīgi apst.
1.Tāds, kas izdarījis pēc likuma sodāmu pārkāpumu. Tāds, kas izdarījis ko nosodāmu, tāds, kura dēļ radies kas nevēlams, radušies kādi sarežģījumi.
PiemēriAtzīt kādu par vainīgu.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības (par cilvēka izturēšanos, skatienu u. tml.).
PiemēriVainīgi pasmaidīt.
2.Tāds, kas ir par cēloni kam nevēlamam, sarežģījumiem u. tml. (par priekšmetiem, parādībām).
PiemēriDiemžēl pēdējos gados mūsu jūrā parādoties arvien vairāk zušu pusaudžu, kuriem vēl būtu jādzīvo ezerā un jāaug, nevis jādomā par ceļošanu. Laikam te esot vainīga ūdens piesārņošana.
2.1.pareti Tāds, kam ir bojājums (piemēram, par locekļiem, orgāniem).
PiemēriNecik sen es viņu biju manījis tumsā diezgan veikli ejam pār pagalmu bez kaut kādiem kruķiem, kādu nieku vien pievelkot vainīgo kāju.
3.lietv. nozīmē: vainīgais, -ā, v.; vainīgā, -ās, s. Cilvēks, kas izdarījis pēc likuma sodāmu pārkāpumu. Cilvēks, kas izdarījis ko nosodāmu, arī tādu, kā dēļ radies kas nevēlams, radušies kādi sarežģījumi.
PiemēriSaukt vainīgos pie atbildības.
Stabili vārdu savienojumiBez vainas vainīgais.
3.1.hum. Cilvēks, kas, piemēram, nonācis uzmanības centrā, par ko tiek runāts u. tml.
PiemēriPriekš visiem citiem - māsām un ārstiem - mums vienmēr rodas kāda piezīme, komiska vai nievājoša.. Parasti viņas sprūk vaļā, tiklīdz aiz vainīgā muguras aizvērušās mūsu palātas durvis.
Avoti: 8. sējums