vaininieks
vaininieks -a, v.
vaininiece -es, dsk. ģen. -ču, s.
1.Cilvēks, kas izdarījis ko nosodāmu, arī tādu, kā dēļ radies kas nevēlams, radušies kādi sarežģījumi.
PiemēriKonflikta vaininieks.
- Konflikta vaininieks.
- ..Pēterim bāriens katrreiz bija drošs, kad barons rītos aizgulējās. Sulainis palika vaininieks, kad kungam nepatika no rīta tik agri celties..
- Zēhāna jaunkundze maz smējās. Pat ja kāds no mums bija izteicis briesmīgi lielu muļķību, arī tad viņa tikai mēdza pētīgi, mazliet sveši palūkoties vaininieka, it kā neticēdama, ka tas ir viņas audzēknis..
- «Tagad notiks izmeklēšana - un mani var padarīt par galveno vaininieku briesmīgajā nelaimē.»
2.Tas, kas izraisa ko nevēlamu, sarežģījumus u. tml.
PiemēriPastāvīgu miega traucējumu galvenais vaininieks ir neirozes..
- Pastāvīgu miega traucējumu galvenais vaininieks ir neirozes..
- Un tieši tie bērzi jau kļuva par vaininiekiem, kādēļ vienā pavasarī Liepkalnu Jūlijs ar Kluču Otomāru sanāca nāvīgā naidā.
Avoti: 8. sējums